CEĻOJUMS

Pirmā daļa

Ūdens, ūdens, visur ūdens, bet tikai ko lai dzer?..

Fragments no Samjuela Kolridža
Poēmas
«Dzejojums par veco jūrnieku»

Gošio vientuļi viļņojas
Zilajā jūras miglā.
Ko meklē tai tālajā zemē?
Ko pameta dzimtajā malā?

Gandrīz Ļermontovs

Atrodoties šajā milzīgajā brīnumakvārijā, viņa var patstāvīgi noteikt savas kustības virzienu, ātrumu un dziļumu. Šajā ziņā mēs varam uzskatīt mūsu zivtiņu par pilnīgi patstāvīgu – viņa pati pieņem visus savus lēmumus: kādu temperatūru un kādu skābekļa līmeni uzturēt akvārijā, ko baudīt pusdienās, ar ko draudzēties, pret ko karot, kādus ūdensaugus un kādu zāli audzēt, un tā tālāk. Bet Gošio dzīvē ir kāda „nenozīmīga" problēma. Lieta tāda, ka akvārijam, kurā viņa dzīvo, ir pašam sava kustība, kuru mūsu zivtiņa gandrīz neapzinās un nesaprot.

Iedomājieties, mans godātais Lasītāj, kādu milzīgu akvāriju, kurā sveika un vesela dzīvo visādā ziņā simpātiska zelta zivtiņa vārdā Gošio.

PATSTĀVĪGA zelta zivtiņa?

Akvārijā zivtiņa visu tur savā kntrolē, kā viņai šķiet:
· temperatūra
· ēdiens
· skābekļa līmenis
· citas zivtiņas akvārjā

Bet Gošio dzīvē ir kāda „nenozīmīga" problēma

Lieta tāda, ka akvārijam, kurā viņa dzīvo, ir pašam sava kustība, kuru mūsu zivtiņa gandrīz neapzinās un nesaprot.

Mūsu Zeme griežas gan ap Sauli, gan ap savu asi, un kopā ar to griežas un riņko viss šajā pasaulē eksistējošais – tik ļoti, ka visiem ir it kā dzirnavas prātā. Griežas, protams, arī mūsu akvārijs (un ja jau piekasītīes, tad arī Gošio akvārijs).Šī griešanās izsauc tās dabas parādības, kuras cilvēki katru dienu novēro: piemēram, saullēktus un saulrietus, paisumus un bēgumus, dienas un nakts valsi, kā arī nepārtrauktas gadalaiku rotaļas. Bet pašai zivtiņai tie ir vienkārši „saullēkts" un „saulriets" – kāds te sakars ar planētas griešanos?

Tur nav arī ko brīnīties: jo, neskatoties uz to, ka Jūs lasāt vai nu fabulu vai pasaku, fantastiskais brīnumainās Gošio akvārijs atrodas ļoti reālā un nebūt ne pasaku vidē. Nē, mani draugi, viņas akvārijs atrodas pavisam konkrētā meridiānā M, visai izsmalcinātā paralēlē P, valstī ar nosaukumu N uz planētas Zeme, trešās Saules sistēmas planētas Galaktikā ar visai interesantu nosaukumu „Piena Ceļš".

Bet arī Jūs, mans augsti godātais Lasītāj, šobrīd lasot tieši šīs rindas, nepārtraukti kustaties un griežaties līdz ar planētu.

Mūsu Gošio pievērš maz uzmanības tam, kas notiek „citā pasaulē" – ārpus sava akvārija; viņa ir pilnībā iedziļinājusies (visās nozīmēs) tajā, kas notiek iekšpus akvārija, un tur, iekšā, patiesībā notiek ļoti daudz kas. Ideja par to, ka pasaule ārpus akvārija arī ir viņas uzmanības cienīga, viņai šķiet diezgan miglaina, diez vai saprātīga, drīzāk – mirāža un apsēstība. Šāds pasaules redzējums mūsu brīnumainajai zivtiņai kļūst bīstams: vide ārpus akvārija ievērojamā mērā var ietekmēt viņas likteni.

Pilnīgai skaidrībai – ar „vidi" es šeit saprotu pasauli ārpus zivtiņai pazīstamā akvārija, „Aizakvārijas" pasauli, nevis pašu „Akvāriju" (pasauli iekš akvārija).

Piemēram, ja ārpusē pēkšņi paliks stipri aukstāks, siltais ūdens akvārijā ātri atdzisīs un sasals kopā ar pašu varoni pat tad, ja zivtiņa neko nezina par ārējo temperatūru.

Jūs varat uzdot visnotaļ loģisku jautājumu, dārgo Lasītāj: kā ir sanācis, ka Gošio nonāca vienlaicīgi šīs bezgalīgās Poseidona valstības „nekurienes vidū un visurienes vidū"? Nu, ko, iespējams viņu no silta mājīguma nolaupīja kāda nerātna lietus brāzma, pērkona un vēju dieva Pērkona, vai arī grieķu vēju pavēlnieka, dieva Eola rokas vadīta. Kas zina?

Protams, Gošio tāpat neko nezina arī par paša akvārija kustību kaut kādā „citā" telpā – nu, varbūt tikai zemapziņā nojauš to, ka „tur kaut kas ir".Un tomēr, šī akvārija patstāvīgā kustība, kura visbiežāk ir viltīga un neparedzama, rada mūsu zivtiņai mazas un lielas nepatikšanas.

Teiksim, vienreiz zeltzivtiņa Gošio nolēma pabaudīt dzīvi, mazliet atpūsties no svarīgām lietām un uz kādu nedēļu vai divām līdz otrajam datumam aizpeldēt uz dienvidu ūdeņiem. Domāts darīts. Un viņa dodas uz dienvidiem ar ātrumu, teiksim, 10 km/st. Ak, nelaime! Tajā pašā laikā bez Gošio ziņas un pat bez viņas atļaujas pats akvārijs sāk kustēties tieši uz ziemeļiem ar ātrumu 100 km/st, mūsu ceļotājai nezināmu spēku vadīts.

Iespējams arī, ka viņa tur ir bijusi vienmēr – Gošio patiešām ir ļoti brīnumaina un īpaša zelta zivtiņa. Tādēļ vienkārši piekritīsim, ka pagaidām šī parādība nav izpētīta un izzināta, - un turpināsim stāstu.

Gošio peld uz dienvidiem, vadoties pēc savas ceļa Polārzvaigznes pretim siltai, maigai dienvidu jūrai, un cer ieraudzīt vien dienvidu ūdeņu brīnišķīgo skaistumu un mieru, bet apkārt ir vien bangojošas vētras, stipri vēji un lietus gāzes. Tā paiet vesela mūžība, zivtiņai cīnoties ar stihiju... Viņa nekādi nevar sasniegt savu cerēto mērķi – pelnīti izbaudīt silto dienvidu jūras mieru un jaukumu.

Šajā analoģijā akvārijs – tas ir bizness, kurā dzīvo un darbojas mūsu Uzņēmējs (zelta zivtiņa). Tā ir viņa peldēšanai dabiskā vide un „dabiskais" ierobežojums, kuru viņš ir apguvis jau kopš savas darbības pirmsākumiem.

Debesszilgmē zvaigznes blāvo
Dusmu jūrā viļņi bango
Mākonis pa debesjumu,
Gošio pa jūru peld.
Grūti zelta zivtiņai
It kā liktens lādētai.*

Pārfrāzējot dzejnieka Samjuela Kolridža dzejoļa rindas: „Ūdens, ūdens, visur ūdens, un ne miņas no domas...". Visur ūdens... Kādēļ gan Jums vajadzētu pētīt vēl kaut ko, izņemot ūdeni? Un arī tad tikai līdz brīdim, kamēr vienreiz kaija pielidos pie jūras virsmas un izvilks zelta zivtiņu no jūras dzelmes. Un divas sekundes vēlāk Gošio rodas ģeniāla un tai pat laikā biedējoša atziņa, ka ūdens nav vienīgais, kas eksistē pasaulē.

Nu gan kļūme... Vai varat iedomāties mūsu lietišķās un patstāvīgās zivtiņas izbrīnu?

Ja Jūs esat viena no tādām zivtiņām, tad Jūs visu dzīvi dzīvojat ūdenī. Viss, ko Jūs zināt un jebkad esat redzējis, - tas ir ūdens. Kopš tā paša brīža, kad Jūs piedzimāt, visur bija tikai viens vienīgs ūdens. Viss, par ko jebkad ir runājuši jūsu vecāki-zivis – tas ir ūdens (toties nevainojamā akvariāņu dialektā, kurš ir līdzīgs akvāriju dialektam, bet ne gluži). Jūsu tantes un onkuļi, brāļi un māsas dzīvoja, dzīvo un pavisam noteikti dzīvos ūdenī ilgi un laimīgi. Jūs ne reizes, ne mazdrusciņ neesat šaubījušies par to, vai Jūs dzīvojat ūdenī, vai nē.

Paskatieties paši. Ja Jūs visu savu karjeru nostrādājāt ražošanā, ražošana – tas ir jūsu „ūdens". Viss, ko Jūs zināt, - tā ir ražošana. Ražošanā strādāja Jūsu tēvs, arī Jūsu tēva tēvs. Jūs studējāt ražošanu universitātes solos. Jūsu pirmā prakse bija ražošanas uzņēmumā. Trīsdesmit gadu laikā viss, ko Jūs darījāt un zinājāt, - tas ir konveijeris un ražošana. Jūs uzskatāt, ka viss, kas apkārt eksistē, ir ražošana, tikai ražošana un nekas, izņemot ražošanu, - un lai palīdz Jums ceha meistars vai pats direktors.

Mūsu zelta zivtiņai ir tik vāja "saikne" ar ārpasauli, ka viņa par to praktiski neko nezina. Viņas stāvoklis, autonoms un neatkarīgs – kā viņa uzskata – no "Aizakvārijas" (apkārtnes), neizskatās nemaz tik bēdīgi. Bet ideja par to, ka akvārijam var būt pašam sava kustība, Gošio pragmātiskajam prātam vienmēr ir bijusi pārāk neiespējama un mistiska.

Zeltzivtiņa Gošio skaidri zina, ka savā akvārijā viņa ir īsta karaliene, un viņa var darīt pilnīgi visu (vai gandrīz visu), kas ienāk prātā. Un strīdēties šeit ar Gošio ir pavisam nelāgi. Tomēr ideja par to, ka eksistē kaut kas vēl – „tālumā", aiz dzimtā akvārija sienām, - viņai tikai vienu reizi vai divas (maksimums trīs!) reizes ienāca prātā, un tad arī miglainu un spokainu mirāžu veidā.

Džeks Velčs, leģendārais uzņēmuma General Electric direktors, ir teicis: "Ja pārmaiņas ārpusē notiek straujāk nekā tās, kas iekšpusē, tad gals ir tuvu"*.

Un nu viņa ir mirusi.

Tā arī mūsu zelta zivtiņa dzīvo savā nodabā. Vienu dienu straume akvārijā ir klusa un mierīga kā liels spogulis, gluda un caurspīdīga. Nākamajā dienā pēkšņi viss apkārt mainās. Uznāk brāzmains vējš, un ūdens kļūst duļķaini zaļš, dažreiz – tumši zils, bet palaikam pavisam pārvēršas par tādu kā "bezdibeni" pārsteidzoši melnā krāsā. Vairs nevar redzēt ne zivis, ne gliemežvākus, ne smiltis: ir tikai traki un nikni viļņi, kuri noskalo visu, kas stāv ceļā.

Dažkārt mūsu zeltzivtiņai savā akvārijā klājas nebūt ne vienkārši, un viņai šķiet, „...it kā aplis spirālē, ritenis riteņos"*, bet varbūt vispār „dzirnavas prātā". Kas tādā gadījumā viņai atliek? Nu, ko, viņai atliek vien ticēt, ka viss ir uz labu šajā „labākajā no pasaulēm". Gošio sapņaini domā par „Brīnišķīgo tāli", ne visai saprotot, kas tas ir un kur tā ir, un nopūšas zeltzivtiņas manierē

Un nu, Gošio atceras savas franču valodas stundas un pie sevis domā: «C'est la vie» (tāda ir dzīve). Un patiešām, viņai taču šķiet, ka gluži vienkārši pasaule tā ir iekārtota, un pati Daba diktē noteikumus, pēc kuriem viss, kas notiek – notiek.

Ak, cik gan bieži mūsu zivtiņai rodas neizskaidrojama sajūta, ka starp viņu un "visu šo" noteikti stāv vēl kaut kas... Vai nu velniņš, vai nu nelabais, varbūt burvis vai pat goblins. Gošio klusi čukst: "Atlaid, tu, dēmon, mani jūrā, dārgu par sevi došu izpirkumu: atpirkšos, ar ko vien vēlēsies". Bet nezin kāpēc nekas nenotiek. Burvības Gošio noteikti pietiek, bet, iespējams, nepietiek atpirkuma...

Šeit arī slēpjas galvenā Gošio problēma – viņa taču gandrīz neko nezina par izmaiņām, kuras notiek ārpusē, un nav spējīga tās novērot un apzināties. Pagaidām...

Kādreiz es arī dzīvoju savā nodabā, un biju es tieši šāda zelta zivtiņa... Bet pēc tam es atklāju, ka mans akvārijs, izrādās, kustas bez manas ziņas un piekrišanas... un mani arvien vairāk un vairāk ieinteresēja jautājums: „Kas?" (kā arī „Kādēļ?", „Kā?" un „Kurp?") pārvieto mūsu akvārijus ar visādā ziņā simpātiskām zelta zivtiņām (Uzņēmējiem) iekšā.

Es baidos, ka mūsu brīnumainajai zivtiņai tas nepalīdzēs – bez visai ievērojamas piepūles viņai vēl nepieciešams spēkus pielietot pareizajā virzienā, tas ir – pareizajā veidā. Piemēram, ja Gošio zinātu, ka viņas „kuģis" īstenībā virzās uz ziemeļiem, viņa būtu varējusi, piemēram, papūlēties nesen nopirktā pludmales kostīma vietā nosiltināt akvāriju un nopirkt sev kažoku (visai izsmalcinātu), jo ledainā ūdenī peldkostīmi ne visai labi sasilda.

Un tā beigu beigās nezināma straume aiznes akvāriju uz Ziemeļpolu. Mūsu zelta zivtiņa neatlaidīgi un nelokāmi tiecas pretim siltajiem ūdeņiem, un tieši pirms tam, kā uz visiem laikiem iesalt ledainajā ūdenī, trīcot no Arktikas aukstuma, pakustinot pusaizsalušās zeltzivtiņas smadzenes, viņa „patiešām saprātīgi" nonāk pie secinājuma, ka vienkārši vajag palielināt kustības ātrumu uz dienvidiem no 10 km/h uz 11 km/h, vai pat līdz 12 km/h... No praktiskās Gošio skatu punkta, ir taču tik loģiski, vajag vienkārši pielikt papildus piepūli, lai atrisinātu uzdevumu un iegūtu rezultātu, vai ne? „Muļķe tu, nepraša", zivtiņai saka Eols vai Pērkons, kāds no vēju pavēlniekiem... Bet Gošio nedzird.

Interesanti, ka katrreiz, kad jūrā ir vētra, mūsu zelta zivtiņa patiesi brīnās par to, kas ar viņu notiek, un kādēļ Fortūnas kundze sūta viņai visas šīs ne visai apskaužamā liktens avārija peripētijas. Bet viņa turas, jo viņu mierina septiņi Sindbada jūrasbraucēja ceļojumi, un Gošio apbruņojas ar pārliecību, ka vienīgais veids, kā kļūt bagātai, ir pacietīgi ciest, kad vējš tevi šūpo no vienas malas un otru. Vai tad Sindbads – šis izcilais pagātnes jūrasbraucējs – savos septiņos braucienos ceļā uz bagātību nesastapa visu jūru visus vējus?

Un katrreiz, kad man pazīstami uzņēmēji saskārās ar jaunu „vētru jūrā", kas izpaudās kā tirgus daļu zaudējums, pārdošanas apjomu kritums, konkurences palielināšanās, zema darbinieku iesaiste utt., viņi piedāvāja savu risinājumu no „akvārija iekšienes" un pilnībā neapzinājās to faktu, ka uzmanību un sapratni prasa ne tikai (un ne tik lielā mērā) dzimtie akvārija ūdeņi, bet arī tas, kas atrodas ārpus pazīstamajiem ūdeņiem – ne ar ko neierobežotie tirgus plašumi un lauki.

Tā arī viņa uz visiem laikiem ir nolemta palikt šajā stāvoklī: nezināmā straumē... un agri vai vēlu uz visiem laikiem iesalt šajos dzēlīgajos, naidīgajos ūdeņos roņu, balto lāču un polāro nāru nesapratnē ieplesto acu pavadīta, kuras jautā: „Kas gan Tev vajadzīgs, Zivtiņ?!" Un ko par domājat Jūs, mans Godātais Lasītāj?