CEĻOJUMS

Pirmā daļa

Ūdens, ūdens, visur ūdens, bet tikai ko lai dzer?..

Fragments no Samjuela Kolridža
Poēmas
«Dzejojums par veco jūrnieku»

Gošio vientuļi viļņojas
Zilajā jūras miglā.
Ko meklē tai tālajā zemē?
Ko pameta dzimtajā malā?

Gandrīz Ļermontovs

Atrodoties šajā milzīgajā brīnumakvārijā, viņa var patstāvīgi noteikt savas kustības virzienu, ātrumu un dziļumu. Šajā ziņā mēs varam uzskatīt mūsu zivtiņu par pilnīgi patstāvīgu – viņa pati pieņem visus savus lēmumus: kādu temperatūru un kādu skābekļa līmeni uzturēt akvārijā, ko baudīt pusdienās, ar ko draudzēties, pret ko karot, kādus ūdensaugus un kādu zāli audzēt, un tā tālāk. Bet Gošio dzīvē ir kāda „nenozīmīga" problēma. Lieta tāda, ka akvārijam, kurā viņa dzīvo, ir pašam sava kustība, kuru mūsu zivtiņa gandrīz neapzinās un nesaprot.

Iedomājieties, mans godātais Lasītāj, kādu milzīgu akvāriju, kurā sveika un vesela dzīvo visādā ziņā simpātiska zelta zivtiņa vārdā Gošio.

PATSTĀVĪGA zelta zivtiņa?

Akvārijā zivtiņa visu tur savā kntrolē, kā viņai šķiet:
· temperatūra
· ēdiens
· skābekļa līmenis
· citas zivtiņas akvārjā

Bet Gošio dzīvē ir kāda „nenozīmīga" problēma

Lieta tāda, ka akvārijam, kurā viņa dzīvo, ir pašam sava kustība, kuru mūsu zivtiņa gandrīz neapzinās un nesaprot.

Mūsu Zeme griežas gan ap Sauli, gan ap savu asi, un kopā ar to griežas un riņko viss šajā pasaulē eksistējošais – tik ļoti, ka visiem ir it kā dzirnavas prātā. Griežas, protams, arī mūsu akvārijs (un ja jau piekasītīes, tad arī Gošio akvārijs).Šī griešanās izsauc tās dabas parādības, kuras cilvēki katru dienu novēro: piemēram, saullēktus un saulrietus, paisumus un bēgumus, dienas un nakts valsi, kā arī nepārtrauktas gadalaiku rotaļas. Bet pašai zivtiņai tie ir vienkārši „saullēkts" un „saulriets" – kāds te sakars ar planētas griešanos?

Tur nav arī ko brīnīties: jo, neskatoties uz to, ka Jūs lasāt vai nu fabulu vai pasaku, fantastiskais brīnumainās Gošio akvārijs atrodas ļoti reālā un nebūt ne pasaku vidē. Nē, mani draugi, viņas akvārijs atrodas pavisam konkrētā meridiānā M, visai izsmalcinātā paralēlē P, valstī ar nosaukumu N uz planētas Zeme, trešās Saules sistēmas planētas Galaktikā ar visai interesantu nosaukumu „Piena Ceļš".

Bet arī Jūs, mans augsti godātais Lasītāj, šobrīd lasot tieši šīs rindas, nepārtraukti kustaties un griežaties līdz ar planētu.

Mūsu Gošio pievērš maz uzmanības tam, kas notiek „citā pasaulē" – ārpus sava akvārija; viņa ir pilnībā iedziļinājusies (visās nozīmēs) tajā, kas notiek iekšpus akvārija, un tur, iekšā, patiesībā notiek ļoti daudz kas. Ideja par to, ka pasaule ārpus akvārija arī ir viņas uzmanības cienīga, viņai šķiet diezgan miglaina, diez vai saprātīga, drīzāk – mirāža un apsēstība. Šāds pasaules redzējums mūsu brīnumainajai zivtiņai kļūst bīstams: vide ārpus akvārija ievērojamā mērā var ietekmēt viņas likteni.

Pilnīgai skaidrībai – ar „vidi" es šeit saprotu pasauli ārpus zivtiņai pazīstamā akvārija, „Aizakvārijas" pasauli, nevis pašu „Akvāriju" (pasauli iekš akvārija).

Piemēram, ja ārpusē pēkšņi paliks stipri aukstāks, siltais ūdens akvārijā ātri atdzisīs un sasals kopā ar pašu varoni pat tad, ja zivtiņa neko nezina par ārējo temperatūru.

Jūs varat uzdot visnotaļ loģisku jautājumu, dārgo Lasītāj: kā ir sanācis, ka Gošio nonāca vienlaicīgi šīs bezgalīgās Poseidona valstības „nekurienes vidū un visurienes vidū"? Nu, ko, iespējams viņu no silta mājīguma nolaupīja kāda nerātna lietus brāzma, pērkona un vēju dieva Pērkona, vai arī grieķu vēju pavēlnieka, dieva Eola rokas vadīta. Kas zina?

Protams, Gošio tāpat neko nezina arī par paša akvārija kustību kaut kādā „citā" telpā – nu, varbūt tikai zemapziņā nojauš to, ka „tur kaut kas ir".Un tomēr, šī akvārija patstāvīgā kustība, kura visbiežāk ir viltīga un neparedzama, rada mūsu zivtiņai mazas un lielas nepatikšanas.

Teiksim, vienreiz zeltzivtiņa Gošio nolēma pabaudīt dzīvi, mazliet atpūsties no svarīgām lietām un uz kādu nedēļu vai divām līdz otrajam datumam aizpeldēt uz dienvidu ūdeņiem. Domāts darīts. Un viņa dodas uz dienvidiem ar ātrumu, teiksim, 10 km/st. Ak, nelaime! Tajā pašā laikā bez Gošio ziņas un pat bez viņas atļaujas pats akvārijs sāk kustēties tieši uz ziemeļiem ar ātrumu 100 km/st, mūsu ceļotājai nezināmu spēku vadīts.

Iespējams arī, ka viņa tur ir bijusi vienmēr – Gošio patiešām ir ļoti brīnumaina un īpaša zelta zivtiņa. Tādēļ vienkārši piekritīsim, ka pagaidām šī parādība nav izpētīta un izzināta, - un turpināsim stāstu.

Gošio peld uz dienvidiem, vadoties pēc savas ceļa Polārzvaigznes pretim siltai, maigai dienvidu jūrai, un cer ieraudzīt vien dienvidu ūdeņu brīnišķīgo skaistumu un mieru, bet apkārt ir vien bangojošas vētras, stipri vēji un lietus gāzes. Tā paiet vesela mūžība, zivtiņai cīnoties ar stihiju... Viņa nekādi nevar sasniegt savu cerēto mērķi – pelnīti izbaudīt silto dienvidu jūras mieru un jaukumu.

Šajā analoģijā akvārijs – tas ir bizness, kurā dzīvo un darbojas mūsu Uzņēmējs (zelta zivtiņa). Tā ir viņa peldēšanai dabiskā vide un „dabiskais" ierobežojums, kuru viņš ir apguvis jau kopš savas darbības pirmsākumiem.

Debesszilgmē zvaigznes blāvo
Dusmu jūrā viļņi bango
Mākonis pa debesjumu,
Gošio pa jūru peld.
Grūti zelta zivtiņai
It kā liktens lādētai.*

Pārfrāzējot dzejnieka Samjuela Kolridža dzejoļa rindas: „Ūdens, ūdens, visur ūdens, un ne miņas no domas...". Visur ūdens... Kādēļ gan Jums vajadzētu pētīt vēl kaut ko, izņemot ūdeni? Un arī tad tikai līdz brīdim, kamēr vienreiz kaija pielidos pie jūras virsmas un izvilks zelta zivtiņu no jūras dzelmes. Un divas sekundes vēlāk Gošio rodas ģeniāla un tai pat laikā biedējoša atziņa, ka ūdens nav vienīgais, kas eksistē pasaulē.

Nu gan kļūme... Vai varat iedomāties mūsu lietišķās un patstāvīgās zivtiņas izbrīnu?

Ja Jūs esat viena no tādām zivtiņām, tad Jūs visu dzīvi dzīvojat ūdenī. Viss, ko Jūs zināt un jebkad esat redzējis, - tas ir ūdens. Kopš tā paša brīža, kad Jūs piedzimāt, visur bija tikai viens vienīgs ūdens. Viss, par ko jebkad ir runājuši jūsu vecāki-zivis – tas ir ūdens (toties nevainojamā akvariāņu dialektā, kurš ir līdzīgs akvāriju dialektam, bet ne gluži). Jūsu tantes un onkuļi, brāļi un māsas dzīvoja, dzīvo un pavisam noteikti dzīvos ūdenī ilgi un laimīgi. Jūs ne reizes, ne mazdrusciņ neesat šaubījušies par to, vai Jūs dzīvojat ūdenī, vai nē.

Paskatieties paši. Ja Jūs visu savu karjeru nostrādājāt ražošanā, ražošana – tas ir jūsu „ūdens". Viss, ko Jūs zināt, - tā ir ražošana. Ražošanā strādāja Jūsu tēvs, arī Jūsu tēva tēvs. Jūs studējāt ražošanu universitātes solos. Jūsu pirmā prakse bija ražošanas uzņēmumā. Trīsdesmit gadu laikā viss, ko Jūs darījāt un zinājāt, - tas ir konveijeris un ražošana. Jūs uzskatāt, ka viss, kas apkārt eksistē, ir ražošana, tikai ražošana un nekas, izņemot ražošanu, - un lai palīdz Jums ceha meistars vai pats direktors.

Mūsu zelta zivtiņai ir tik vāja "saikne" ar ārpasauli, ka viņa par to praktiski neko nezina. Viņas stāvoklis, autonoms un neatkarīgs – kā viņa uzskata – no "Aizakvārijas" (apkārtnes), neizskatās nemaz tik bēdīgi. Bet ideja par to, ka akvārijam var būt pašam sava kustība, Gošio pragmātiskajam prātam vienmēr ir bijusi pārāk neiespējama un mistiska.

Zeltzivtiņa Gošio skaidri zina, ka savā akvārijā viņa ir īsta karaliene, un viņa var darīt pilnīgi visu (vai gandrīz visu), kas ienāk prātā. Un strīdēties šeit ar Gošio ir pavisam nelāgi. Tomēr ideja par to, ka eksistē kaut kas vēl – „tālumā", aiz dzimtā akvārija sienām, - viņai tikai vienu reizi vai divas (maksimums trīs!) reizes ienāca prātā, un tad arī miglainu un spokainu mirāžu veidā.

Džeks Velčs, leģendārais uzņēmuma General Electric direktors, ir teicis: "Ja pārmaiņas ārpusē notiek straujāk nekā tās, kas iekšpusē, tad gals ir tuvu"*.

Un nu viņa ir mirusi.

Tā arī mūsu zelta zivtiņa dzīvo savā nodabā. Vienu dienu straume akvārijā ir klusa un mierīga kā liels spogulis, gluda un caurspīdīga. Nākamajā dienā pēkšņi viss apkārt mainās. Uznāk brāzmains vējš, un ūdens kļūst duļķaini zaļš, dažreiz – tumši zils, bet palaikam pavisam pārvēršas par tādu kā "bezdibeni" pārsteidzoši melnā krāsā. Vairs nevar redzēt ne zivis, ne gliemežvākus, ne smiltis: ir tikai traki un nikni viļņi, kuri noskalo visu, kas stāv ceļā.

Dažkārt mūsu zeltzivtiņai savā akvārijā klājas nebūt ne vienkārši, un viņai šķiet, „...it kā aplis spirālē, ritenis riteņos"*, bet varbūt vispār „dzirnavas prātā". Kas tādā gadījumā viņai atliek? Nu, ko, viņai atliek vien ticēt, ka viss ir uz labu šajā „labākajā no pasaulēm". Gošio sapņaini domā par „Brīnišķīgo tāli", ne visai saprotot, kas tas ir un kur tā ir, un nopūšas zeltzivtiņas manierē

Un nu, Gošio atceras savas franču valodas stundas un pie sevis domā: «C'est la vie» (tāda ir dzīve). Un patiešām, viņai taču šķiet, ka gluži vienkārši pasaule tā ir iekārtota, un pati Daba diktē noteikumus, pēc kuriem viss, kas notiek – notiek.

Ak, cik gan bieži mūsu zivtiņai rodas neizskaidrojama sajūta, ka starp viņu un "visu šo" noteikti stāv vēl kaut kas... Vai nu velniņš, vai nu nelabais, varbūt burvis vai pat goblins. Gošio klusi čukst: "Atlaid, tu, dēmon, mani jūrā, dārgu par sevi došu izpirkumu: atpirkšos, ar ko vien vēlēsies". Bet nezin kāpēc nekas nenotiek. Burvības Gošio noteikti pietiek, bet, iespējams, nepietiek atpirkuma...

Šeit arī slēpjas galvenā Gošio problēma – viņa taču gandrīz neko nezina par izmaiņām, kuras notiek ārpusē, un nav spējīga tās novērot un apzināties. Pagaidām...

Kādreiz es arī dzīvoju savā nodabā, un biju es tieši šāda zelta zivtiņa... Bet pēc tam es atklāju, ka mans akvārijs, izrādās, kustas bez manas ziņas un piekrišanas... un mani arvien vairāk un vairāk ieinteresēja jautājums: „Kas?" (kā arī „Kādēļ?", „Kā?" un „Kurp?") pārvieto mūsu akvārijus ar visādā ziņā simpātiskām zelta zivtiņām (Uzņēmējiem) iekšā.

Es baidos, ka mūsu brīnumainajai zivtiņai tas nepalīdzēs – bez visai ievērojamas piepūles viņai vēl nepieciešams spēkus pielietot pareizajā virzienā, tas ir – pareizajā veidā. Piemēram, ja Gošio zinātu, ka viņas „kuģis" īstenībā virzās uz ziemeļiem, viņa būtu varējusi, piemēram, papūlēties nesen nopirktā pludmales kostīma vietā nosiltināt akvāriju un nopirkt sev kažoku (visai izsmalcinātu), jo ledainā ūdenī peldkostīmi ne visai labi sasilda.

Un tā beigu beigās nezināma straume aiznes akvāriju uz Ziemeļpolu. Mūsu zelta zivtiņa neatlaidīgi un nelokāmi tiecas pretim siltajiem ūdeņiem, un tieši pirms tam, kā uz visiem laikiem iesalt ledainajā ūdenī, trīcot no Arktikas aukstuma, pakustinot pusaizsalušās zeltzivtiņas smadzenes, viņa „patiešām saprātīgi" nonāk pie secinājuma, ka vienkārši vajag palielināt kustības ātrumu uz dienvidiem no 10 km/h uz 11 km/h, vai pat līdz 12 km/h... No praktiskās Gošio skatu punkta, ir taču tik loģiski, vajag vienkārši pielikt papildus piepūli, lai atrisinātu uzdevumu un iegūtu rezultātu, vai ne? „Muļķe tu, nepraša", zivtiņai saka Eols vai Pērkons, kāds no vēju pavēlniekiem... Bet Gošio nedzird.

Interesanti, ka katrreiz, kad jūrā ir vētra, mūsu zelta zivtiņa patiesi brīnās par to, kas ar viņu notiek, un kādēļ Fortūnas kundze sūta viņai visas šīs ne visai apskaužamā liktens avārija peripētijas. Bet viņa turas, jo viņu mierina septiņi Sindbada jūrasbraucēja ceļojumi, un Gošio apbruņojas ar pārliecību, ka vienīgais veids, kā kļūt bagātai, ir pacietīgi ciest, kad vējš tevi šūpo no vienas malas un otru. Vai tad Sindbads – šis izcilais pagātnes jūrasbraucējs – savos septiņos braucienos ceļā uz bagātību nesastapa visu jūru visus vējus?

Un katrreiz, kad man pazīstami uzņēmēji saskārās ar jaunu „vētru jūrā", kas izpaudās kā tirgus daļu zaudējums, pārdošanas apjomu kritums, konkurences palielināšanās, zema darbinieku iesaiste utt., viņi piedāvāja savu risinājumu no „akvārija iekšienes" un pilnībā neapzinājās to faktu, ka uzmanību un sapratni prasa ne tikai (un ne tik lielā mērā) dzimtie akvārija ūdeņi, bet arī tas, kas atrodas ārpus pazīstamajiem ūdeņiem – ne ar ko neierobežotie tirgus plašumi un lauki.

Tā arī viņa uz visiem laikiem ir nolemta palikt šajā stāvoklī: nezināmā straumē... un agri vai vēlu uz visiem laikiem iesalt šajos dzēlīgajos, naidīgajos ūdeņos roņu, balto lāču un polāro nāru nesapratnē ieplesto acu pavadīta, kuras jautā: „Kas gan Tev vajadzīgs, Zivtiņ?!" Un ko par domājat Jūs, mans Godātais Lasītāj?

Neskatoties uz to, ka kopš šīs pamācības ir pagājuši jau vairāk kā 500 gadi, mēs varētu atkārtot šo padomu ne tikai māksliniekiem, bet arī visiem mūsdienu uzņēmējiem.
Sešu gadu garumā pētot augstas uzņēmēju "mirstības" iemeslus, es nonācu pie ļoti interesanta un vitāli svarīga jautājuma uzņēmējdarbības filozofijas jomā. No kāda skatu punkta uzņēmējam ir jāapskata sava joma, lai tajā atrastu jaunas iespējas sev un saviem patērētājiem, kuri būs nākotnē?

«Perspektīva ir vadītājs un vārti, bez tās nekas nevar būt izdarīts labi» Leonardo da Vinči (1452–1519)

Otrā daļa: Vidusvārds (Gaitenis līdz uzņēmējdarbības reālitātes Gleznu galerijai)

Ja vēlaties, Dārgais Lasītāj, atkal pēc iespējas ātrāk satikt Gošio, droši izlaidiet Vidusvārdu un pārejiet pie III Daļas – „Uzņēmēju realitātes gleznu galerija". Tomēr, ja Jums ir interesanti uzzināt, kādēļ tā ir nosaukta par Gleznu galeriju un ja Jums tomēr ir interesanti kaut mazdrusciņ iepazīt šī stāsta stāstu, tad apbruņojieties ar pacietību. Un neuztraucieties: Gošio noteikti Jūs gaidīs, joprojām peldot aukstos, siltos vai arī remdenos ūdeņos...

Šeit es vēlētos novilkt dažas paralēles starp uzņēmējdarbības pasauli un mākslas pasauli – tām taču ir daudz kopīga. Kā mākslā, tā arī uzņēmējdarbībā izvēlētais skatu punkts nosaka domāšanas veidu – īpaši tad, kad tas skar visu, kas tieši ietekmē uzskatus, pasaules redzējumu vai pat cilvēka esības stāvokli.

Un patiešām, Pikaso aprakstījis savu pieeju glezniecībai divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, paziņojot: "Es krāsoju priekšmetus, kā es tos domāju, nevis kā es tos redzu".

Mākslā eksistē atšķirība starp realitāti un gleznu, kurā ir attēlota šī realitāte. Šo atšķirību starp divām pasaulēm mākslinieks pasvītro caur savu apkārtējās pasaules redzējumu. Sākot ar Renesanses laikmetu, Eiropas mākslinieki savās gleznās un zīmējumos tiecās radīt trīsdimensiju telpas ilūziju. Viņi gribēja, lai gleznas apskate līdzinātos skatam pa logu uz reālu ainavu, interjeru, cilvēku vai priekšmetu. Divdesmitā gadsimta sākumā līdz ar kvantu fizikas un relativitātes teorijas atklājumiem tēlotājmākslā parādījās jaunas kustības, kurās principiāli atteicās no viena vienīga skatu punkta. Iespējams, mans godātais Lasītājs jau ir nojautis to, ko es tagad gribu pateikt par kubismu. Neatkarīgi no tā, vai Jūs esat pazīstami ar mākslinieciskā virziena, saukta par kubismu, smalkumiem, vai neesat, Jūs visdrīzāk esat dzirdējuši par tādām atslēgas figūrām kā Pablo Pikaso, Žoržs Braks un Žans Metcingers. Šīs kustības galvenā iezīme un atšķirība no klasiskās glezniecības tradīcijas ir tajā, ka kubisms atzīst daudzu skatu punktu svarīgumu, kas rada vienlaicīguma iespaidu, uztverot „veselu objektu".

Perspektīva ir unikāla paradība, kura sevī satur – pašam vērotājam – visu telpu un laiku. Interesanti, ka vārds "parspektīva" ir radies no latīņu vārda «perspicere», kura nozīme ir "cītīgi aplūkot, skaidri redzēt, caurskatīt". Mākslas pasaulē atšķirībā no uzņēmējdarbības pasaules, tāds jautājums par perspektīvu nebūt nav ne jauns, pat ne oriģināls.

PANĀKUMI IR ATKARĪGI NO PERSPEKTĪVAS

Mans galvenais „radošais iedvesmotājs" bija Pablo Pikaso. Tieši viņa glezna «Les Demoiselles d'Avignon» („Avinjonas meitene") iedvesmoja mani uzrakstīt šo pasaku. Vairāk kā pirms simt gadiem Pikaso teicis: „Manuprāt, meklējumi neko nenozīmē glezniecībā. Atrast – tas ir viss."

Alberts Einšteins rakstīja: «Iztēle ir svarīgāka par zināšanām. Zināšanas ir ierobežotas, kamēr iztēle aptver visu pasauli, stimulē progresu un dod dzīvību evolūcijai".

Eksistē ļoti svarīgs princips, kurš vistiešākajā veidā attiecas uz radošumu: radošums neeksistē zināmās cilvēku pieredzes rāmjos un atzīto algoritmu robežās. Radošums nebalstās ne matemātikā, ne loģikā, bet eksistē vispirms iztēles – visu mākslu Mūzas - jomā. Radošums – tas arī ir pats „tilts" starp uzņēmējdarbību un mākslu.

Mākslinieks kubists zīmēja objektus kopumā – tā, kā tos iedomājās, vienlaicīgi no visām pusēm. Viņš vairs nezīmēja šķīvi ar augļiem (vai vāzi ar saulespuķēm) tā, kā to redzēja savām acīm, bet attēloja katru objekta pusi vienlaicīgi. Tāds „sinhrons" atainojums no dažādiem realitātes plāniem un priekšmetu attēlojums no dažādiem skatu punktiem kļuva par revolucionāru pieeju mākslai. Kad es domāju par šādu pieeju mākslai, ievēroju brīnišķīgu iespēju novilkt analoģiju starp uzņēmēja pasaules uzskatu un mākslinieka kubista pasaules uzskatu. Droši var apgalvot, ka tieši daudzu perspektīvu un skatu punktu revolucionārā perspektīva iedvesmoja mani meklēt jaunus skatu punktus manā darbības jomā – uzņēmējdarbībā. Bet pats galvenais šajā analoģijā ar kubismu ir tas, ka es ieraudzīju šajā metodē neredzētu iespēju transformēt bezgalīgos uzņēmēja prātojumus par to, „kā būtu jābūt" jaunos skatu punktos un jaunās perspektīvās. Šie jaunie skatu punkti noved mūs pie noteiktiem novērojumiem, bet tie, savukārt, turpina atklājumus. Tieši te arī slēpjas šī stāsta ideja – nodemonstrēt uzņēmējiem, ka eksistē dažādi skatu punkti, dažādas perspektīvas uz viņu darbību un viņu mijiedarbību ar savu vidi. Šāda izpratne tieši arī palīdz viņiem atrast jaunus un radošus risinājumus.

Visas šīs gleznas-novērojumi ir savstarpēji saistītas, un bieži vien tās nevar attdalīt: tās taču atspoguļo skatījumu uz vienu un to pašu „objektu" – Uzņēmējdarbību – tikai no atšķirīgiem skatu punktiem. Tāpat kā galerijā, arī uzņēmējdarbības reālajā pasaulē visas šīs pārdomas, emocijas, spriedumi un idejas par biznesu bieži sapinas sarežģītā „raibā rakstā", radot visāda veida īpatnības, nianses un pat dīvainības zelta zivtiņu domāšanā – bet, izsakoties mazāk tēlaini – uzņēmēju pasaules uzskatā. Tomēr katrs no šiem novērojumiem ir mērķēts uz kādu vienu tādas domāšanas īpatnību - ar mērķi dot manam Lasītājam iespēju paskatīties uz šo no dažādām, dažkārt negaidītām pusēm.

Trešā daļa: Gošio vārdā nosauktā uzņēmēju realitātes galerija

Tādēļ esmu ļoti priecīgs, mans godātais Lasītāj, Gošio vārdā uzaicināt Jūs uz šo neparasto gelzu-novērojumu „mākslas galeriju", un lai, kā teicis izcilais Deniss Didro, „...jūs atrodat neparasto parastajā un parasto neparastajā".

Gan Sokrāts, gan Dekarts, gan Voltērs atzīmēja, cik svarīgi ir noteikt terminus un tos saprast. Lai parādītu godu šiem izcilajiem domātājiem un vienlaicīgi lai netīšām nesajauktu prātu manam godātajam Lasītājam, gribētu pateikt, ka Uzņēmēju darbības realitātes gleznu galerija un Gleznu-novērojumu galeriija ir viens un tas pats. Ne velti sevi cienījoši muzeji, valstis, kuģi un pat dievi un dievietes sauc sevi dažādos veidos (kā Jūs redzēsiet trešajā novērojumā) – vai tad mēs varam lauzt tik svarīgu tradīciju? Gleznas-novērojumi ir mūsu Gošio radošie šedevri, bet jaunās un daudzveidīgās Realitātes ir mākslas, arī uzņēmējdarbības mākslas dvēsele un sirds. Divi skatu punkti, divi nosaukumi... Nu ko, nevilcināsimies vairāk – gan Galerija, gan Gošio gaida ar nepacietību...

Arī es, sekojot viņa pamācībai, meklēju savu perspektīvu, savu skatu punktu uz uzņēmējdarbības pasauli. Domāju, ka zināmā mērā man tas ir izdevies, kaut meklējumi ir tālu no pilnības. Tomēr es uzskatu par svarīgu dalīties savos atradumos ar manu godādo Lasītāju uzņēmēju. Šajā grāmatā katrs atsevišķs skatu punkts ir parādīts kā glezna – novērojums, kura atklāj lasītājam (bet varbūt vērotājam?) unikālu perspektīvu uz viņa darbību. Bet šādu gleznu-novērojumu „izstāde" vēl jo vairāk dāvina mums 360 grādu panorāmas skatu no dažādiem skatu punktiem un dažādos leņķos – tieši kubisma stilā. Kā analogiju varētu iedomāties, ka lasītājs – vērotājs apmeklē kādu virtuālu mākslas galeriju, kur ir vesela plējāde šādu gleznu-novērojumu. Es lietoju šo terminu, lai aprakstītu dažādus apstākļus, faktus un faktorus, kuri ietekmē kā akvāriju kopumā, tā arī konkrētu rezultātu, uz kuru zelta zivtiņa (Uzņēmējs) tiecas.

Ja Jums pagaidām nev izdevies pastaigāties pa gaiteni līdz uzņēmēju realitātes Gleznu galerijai (citiem vārdiem sakot – ja Jūs vēl neesat izlasījis „Vidusvārdu") un pat tad, ja Jūs tur tomēr jau esat bijis, ļaujiet Jums pastādtīt, ka... Izanalizējis iespējamās mūsu brīnumainajai Gošio pieejamās stratēģijas, es nolēmu dalīties ar Jums desmit svarīgos novērojumos, kuri, manuprāt, ievērojami nosaka viņas tālāko likteni un laimi.

Sliktāk ir tikai tas, ka tāda cilvēka pārliecība vēlāk tiek uzpūsta līdz pašpārliecinātībai, bet pēc tam līdz muļķībai. Ne jau velti Sokrāts ir teicis: „Kā vējš piepūš tukšus maisus, tā augstprātiba piepūš muļķa prātu". Atļaujiet īsu, bet ļoti interesantu atkāpi muļķības valstībā... Daudz kur saka: „Muļķi mācīt – tas pats, kas mirušu ārstēt". Angliski runājošajā pasaulē ievēro atturīgāku teicienu: „No visiem ieteikumiem vissvarīgākais – garām ausīm". Spāniski runājošajiem ir ne mazāk interesanti, un es pat teiktu, ka ģeniāli: „Muļķi un vēzi («cangrejo») nav iespējams iemācīt staigāt taisni". Vārds «cangrejo» nozīmē gan „vēzis", gan „muļķis". Acīmredzot ne jau velti. Puškins izdomāja epigrammu „Zivs un vēzis – Kandiba ir muļķis" (oriģ. «Рыба и рак – Кандыба дурак»). Nevaru neatzīmēt arī japāņu izteicienu: „Kā dziesma pūš silts pavasara austrumu vējš, bet ķēvei ir vienalga".

Piemēram, apskatīsim šādu analoģiju: mums ir milzīga izmēra glezna (Mone, Mane vai labāk Pikaso radīta) un neliels šīs gleznas fragments. Cilvēks, kurš spēj novērot tikai sīku šīs gleznas fragmentu, tomēr pilnībā ir pārliecināts par to, ka viņš jau saprot visu gleznu kopumā, pat neskatoties uz to, ka attēls tūkstoš reižu pārsniedz to daļu, kura viņam ir pieejama.

Lielākā daļa cilvēku līdzīgi Gošio neaizdomājas par viņu mīlotajam akvārijam apkārt esošo. Šī neziņa aiziet tiktāl, ka viņi pat nezaidomājas par to, ka eksistē kaut kāda aizakvārija vide. Un tomēr tā eksistē, kaut arī mēs par to nedomājam.

Pirmais novērojums: Apkārtne ir svarīga!
(Jeb „Neaizmirsti par „Aizakvāriju"")

Analoģiski zivtiņai ūdenī, Uzņēmējs un viņa produkti neeksistē „paši par sevi", atsevišķi no saviem patērētājiem, kaut kādā kosmiskā vakuumā, ārpus noteiktas vides: viņi vienmēr eksistē ļoti noteiktā mijiedarbības kontekstā ar saviem patērētājiem.

Atgriezīsimies pie mūsu zelta zivtiņas. Gošio, atrodoties akvārijā un pētot visu to, kas atrodas aiz tā robežām, domā, ka dzīve tur, „aiz borta" ir tieši tāda, kā viņas dzimtajos „akvārija" ūdeņos. Ārpusē viss ir līdzīgs tam, kas ir iekšpusē – valoda, citu zivtiņu, Aizakvārijas pavalstnieču, ieradumi un paradumi izskatās tieši tāpat kā akvārija iekšienē. Tādēļ viņai šķiet pilnīgi „prātīgi" uzskatīt lielo Aizakvārijas pasauli par daudzkārt palielinātu viņas pašas akvārija pasaules kopiju, Akvāriju. Bet ja Gošio Aizakvārijā sastaptos ar „portugāļu kara kuģīti" (indīgu medūzu), viņas viedoklis, ļoti iespējams, stipri un strauji mainītos, bet cerēsim, ka tas nenotiks. Tikai mūsu zivtiņa nezina, ka dzīve aiz akvārija robežām ļoti stipri atšķiras no dzīves akvārijā.

Šo novērojumu var sākt, citējot pazīstamo latīņu sentenci «Quod licet Jovi non licet bovi» - "kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim". Nav godīgi, bet, ko darīt, bieži vien ir tieši tā. Un lieta nav tikai jautājumā „kam?", bet arī – „kur?". Kā būtu, ja Jupiters atrastos starp cilvēkiem, kuri tic citiem dieviem? Marka Tvena romānā „Princis un ubaga zēns" Edvards (princis) un Toms (ubags) ir ļoti līdzīgi viens otram, viņi nolemj mainīties vietām un ļoti ātri saprot, ka likumi un noteikumi nav universāli.

Otrais novērojums: Likumi nav universāli
(Jeb „Vai tad tur nerunā akvariāņu valodā?!")

«Ūdens – tā ir pēdējā lieta, kuru ievēro zivs », viedi ievēroja amerikāņu antropologs Ralfs Lintons.

UZŅĒMĒJS/PRODUKTS UN PATĒRĒTĀJS

ir saistīti caur mijiedarbības kontekstu

Otrais novērojumu punkts ir ievērojami efektīvāks. Šis ir „platleņķa" skatu punkts ar plašu novērojamās pasaules apskates leņķi. Bet pats galvenais: tāds novērojumu punkts, no akvārija ārpuses garantē zelta zivtiņai „savienojamību" ar savu apkārtni – nevar taču atrasties ūdenī un nesaslapināties, vai tad ne tā?

Šis pirmais uztveres punkts (apkatīt problēmu no tās jomas, kur tā radusies un eksistē) – visvairāk zaudējošā pozīcija. No šī novērojumu punkta praktiski nav iespējams „saskatīt uzvaru" – pārāk maza telpa neļauj mūsu zelta zivtiņai „ieraudzīt" efektīvu risinājumu. Var teikt, ka problēmas „vērojuma leņķis" ir pārāk šaurs un nepietiekams lēmumu pieņešanai. Ar vērojuma leņķi es saprotu, protams, mūsu redzes lauka plašumu, kurš ļauj (vai neļauj) mums ieraudzīt visu panorāmu vai tās lielāko daļu. Nav iespējams „saskatīt uzvaru" pa daļām, neredzot to „pilnā augumā". Pamēģiniet apskatīt lielu priekšmetu (piemēram, ūdens pudeli), kurš tiešā nozīmē atrodas Jums deguna priekšā, dažu centimetru attālumā no acīm. Diezgan sarežģīti, vai ne? Pat tajā gadījumā, kad ar problēmas novērojumu palīdzību no iekšienes risinājums tomēr tiks atrasts, pastāv risks, ka rezultāts būs kā zināmajā Napoleona teicienā: „uzvarēt kaujā, bet zaudēt karā".

Par lietām var spriest no dažādiem skatu punktiem (tie ir arī novērojumu un uztveres punkti). Mūsu uztvere un pat mūsu zināšanas vienmēr ir atkarīgas no mūsu izvēlētā novērojumu punkta – divi cilvēki skatās uz vienu un to pašu priekšmetu un bieži vien to uztver pavisam atšķirīgi. Sastopoties ar problēmu kādā noteiktā jomā, zelta zivtiņa var novērot šo „problēmas panorāmu" no diviem pavisam dažādiem punktiem. Pirmais problēmas novērojumu punkts atrodas akvārijā, bet otrais – aiz tā robežām, kaut kādā attālumā no akvārija.

Interesanti, vai ne? Gošio lieliski zina, ka „ūdens, ūdens, visur ūdens", un tomēr, varbūt pat savu tiešo dzīves vidi, savus dzimtos ūdeņus viņa neredz pilnīgi un līdz galam. Un tas mūs noved pie nākamā, trešā novērojuma. Trešais novērojums: Skaties no vietas, kur var redzēt.
(Jeb „Uzrāpies Olimpā")

Ceturtais novērojums izriet no trešā, un tā būtība ir, lūk, kur: lai pārstātu pilnībā būt atkarīgai no savas vides, lai nekļūtu par pilnīgām notiekošā sekām un izpelnīties „balss tiesības", Gošio vajadzētu paplašināt sava šaurā akvārija sienas un ievietot tajā daļu „svešo" ūdeņu un zemju, proti – apkārējās vides.

Interesanti atzīmēt, ka viss, kam nav šāda savienojuma, neizbēgami reālajā pasaulē būs sekas. Vienreiz Lapsa teica Mazajam princim: „Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē…" Kā Jūs domājat, dārgo Lasītāj, - vai tad šie viedie vārdi nav par „savienojumu"?

Gadsimtos pārbaudīto filozofijas principu, kurš likts šī novērojuma pamatā, īsi varētu izteikt tā: Cēloņa un Seku mijiedarbība eksistē tikai tad, kad tie ir savstarpēji savienoti. Ja nav šī „savienojuma" cēloņu-seku duets arī nevar būt. Šajā ziņā pats par sevi „savienojums" arī rada attieksmes starp Cēloni un Sekām, cēloņu-seku sakarību.

Šeit arī ir galvenā kļūda, kuru var pieļaut uzņēmējdarbībā: attīstīt savu produktu un attīstīt savas attiecības ar klientiem bez droša tilta – efektīva un droša „savienojuma" starp Uzņēmēju un Patērētāju– uzbūvēšanas. Šajā ziņā uzņēmējdarbības būtība drīzāk ir šāda „savienojuma" starp Uzņēmēju un Klientu radīšana, nekā vienkārši produkti vai klienti – katrs atseviški.

Ceturtais novērojums: Iemesls, sekas un savienojamība
(Jeb „Princis un Lapsa")

Bet materiālajā pasaulē savienojuma ideju var viegli nodemonstrēt uz buksēšanas piemēra. Auto transportā izmanto vilcējus (cēlonis), lai buksētu piekabes (sekas). Ja līdzīga „savienojuma" nav, mēs iegūstam vien potenciālus cēloni un sekas. Līdz tam brīdim, kamēr pasaulē visspēcīgāko vilcēju nesavienos ar piekabi, šis vilcējs būs vien potenciāls cēlonis. Tas, kas to padara par reālu cēloni, ir tieši tā savienojums ar piekabi.

kļūst par sekām

Maķedonijas Aleksandrs nav cietis sakāvi nevienā kaujā, divdesmit no kurām tika uzskatītas par nozīmīgām, un vien trīsdesmit gadu laikā paplašināja Maķedoniju līdz tā laika antīkās pasaules lielākajai impērijai. Mēs nepiedāvājam Gošio sacensties ar Aleksandru, bet mazdrusciņ paplašināt robežas var... Pastumjot akvārija sienas un palielinot kopējo dzīvojamās platības apjomu, Gošio var iegūt lielāku kontroli pār apkārtni vienkārši tā iemesla dēļ, ka viņai ir izdevies paņemt daļu no aizakvārija telpas savām akvārija vajadzībām. Bez tam šāda lietu kārtība palielina "apskates leņķi" uz visu tiešo dzīves vidi – tagad viņa var novērot vairāk mijiedarbību savā "paplašinātajā" akvārija telpā.

Piektais novērojums: Paplašiniet izpratnes robežas
(Jeb "Uz priekšu, uz Aizakvāriju!") Maķedonijas Gošio

izpratnes robežas

Ir vērts pateikt, ka telpa, kura var pakļauties cilvēkam (sākotnēji jau viņa prātā), nosaka arī viņa resursus. Zvaigznēm un ģēnijiem no mākslas pasaules, zinātnes, starp valdniekiem un zinātniekiem pieejamas idejas un resursi no visas planētas. Patīk Jums Holivuda vai nē, bet tā noteikti piesaista talantus no visas pasaules, no visiem Zemes nostūriem. Un, protams, tieši kādam spēles laukums (telpa) arī nosaka, kur notiek Cēloņa un Seku duets. Saikne starp Cēloni un Sekām ir kopējais dzīves princips, bet Uzņēmējdarbības arēnā tas pārvēršas mijiedarbībā starp Uzņēmēju un Klientu (viņi pēc kārtas uzņemas cēloņa un seku lomas). Tieši tā ir savstarpēji saistīta šī Novērojumu trijotne.

Ja runājam par telpu, atļaujiet man mazliet pafilozofēt (bet, protams, ne bez labuma!) un sasaistīt dažus Novērojumus: Trešo (skatupunkts), Ceturto (cēlonis un sekas) un Piekto (telpa). Sākumam ir jāatzīmē, ka skatu punkti un telpa ir savstarpēji atkarīgi. Piemēram, jūrasbraucējiem un pilotiem ir milzīga telpa (jūras vai gaisa), un tā zināmā mērā ir viņu varā, un rezultātā viņiem ir pavisam cits skatu punkts (visādās nozīmēs), nekā darbiniekam, kurš atrodas aiz biroja starpsienas. Tas darbojas arī otrādi: pirmatklājēju, tādu kā Vasko da Gama, Kolumbs, Amundsens vai Bērings, sākotnējais skatu punkts kāreiz noved pie tā, lai mestos piedzīvojumos gandrīz bezgalīgajā pasaulē. Definīcija, kuru kāds cilvēks piešķir vārdam "Uzņēmējdarbība", - arī ir noteikts skatu punkts: cik plašai un visaptverošai ir jābūt uzņēmējdarbības telpai? Tādi Uzņēmējdarbības giganti kā Sīvs Džobs un Īlons Masks skatās no noteikta skatu punkta un tādēļ spēlē pasaules (vai pat kosmiskajā) arēnā, bet kāds cits apmierinās ar vienkāršu veikaliņu savā pilsētiņā. Un otrādi, priekšstati un idejas par telpu var kādam noteikt Uzņēmējdarbības jomu: piemēram, Lielā zīda ceļa tirgotāji – lai arī bija ierobežoti tehnoloģiju ziņā, - zināja, ka eksistē Eiropa un Austrumi, kā arī telpa starp tiem, un tirgojās tūkstošiem kilometru attālumā. Bet kāds uzskata (kaut kādu iemeslu dēļ), ka viņa telpa ir ierobežota, un viņš tirgo savā kvartālā.

FILOZOFISKA ATKĀPE

par telpu, viedokli un to savstarpējām attiecībām

par telpas kontroli

Dažādām zelta zivtiņām būs dažādas spējas atņemt Aizakvārijai tām dzīvībai svarīgo telpu, un ir viens svarīgs noteikums, kurš nosaka šīs spējas. Tas arī būs sestais novērojums, kurā es gribētu ar jums dalīties.

Kā vienreiz prātīgi atzīmēja romiešu vēsturnieks Sallūstijs, "lielākā daļa cilvēku atsakās no brīvības baiļu dēļ". Cik gan tas ir pareizi. Gošio būtu rīkojusies gudri, ja ieklausītos dziļajos un nemirstīgajos Pravieša vārdos no grāmatas ar tādu pašu nosaukumu:"...Vai jūs pazīstat vien apmierinātību un alkas pēc apmierinātības – to svešinieci, kas iezogas mājā kā viesis, pēc tam kļūst par saimnieku, tad – par valdnieku? O, jā, tas kļūst par pieradinātāju, par āķi un pātagu, pārvēršot par marionetēm jūsu augstākās domas. Lai arī tam ir zīda rokas, bet sirds ir no dzelzs... Ir taču taisnība: alkas pēc apmierinātības nogalina dvēseles kaislību, un tad, smīnot nāk uz bērēm".* Halils Džebrans, augstāk citētās grāmatas autors, ir arī rakstījis: "Dzīve bez brīvības ir kā ķermenis bez gara". Nu ko, gars Gošio piemīt, arī iedvesma.

Jo katru reizi, kad viņa tuvojas "bīstamai" robežai starp šīm divām pasaulēm: savu pasauli, Akvāriju, un to svešo pasauli, Aizakvāriju, - Gošio jūt ne ar ko neizskaidrojamas bailes.

Spējas "izbīdīt" akvārija sienas un, attiecīgi, palielināt savu "apskates leņķi" galvenokārt ir atkarīgas no līmeņa, cik labi Gošio varēs saprast vidi ārpus sava akvārija. Apkārtējā vide atstāj uz akvāriju būtisku ietekmi un nosaka gan virzienu, gan arī tā kustības ātrumu, - un tas nozīmē, ka lielā mērā arī laimīgo un satraukto iekšakvārija pasaules iemītnieku likteni. Bez sapratnes par to, kas notiek aiz sava akvārija borta, zelta zivtiņa pat nesagribēs tuvoties akvārija sienām, bet turēsies drošos, lai arī visai saspiestos ūdeņos – tālumā no svešām un neizzinātām citas, aizakvārija pasaules, straumēm.

Sestais novērojums: Brīvība vai mājīgums?
(Jeb "Baiļu ieslodzītais")

Tā vai savādāk, savā iedvesmas pilnajā tieksmē uz brīvību mūsu zelta zivtiņai nāksies kļūt par Aizakvārijas nezināmo tirgus dziļumu pirmatklājēju, iespējams, pat atklāt tās pasaules noslēpumus un iepazīties (bet vēl labāk- sadraudzēties) ar Aizakvārijas iemītniekiem.

REKOMENDĀCIJAS CEĻOJUMAM UZ AIZAKVĀRIJU

Tomēr šeit ir vēl viens svarīgs filozofisks princips, kura būtība ir šāda: Tas, kur Uzņēmējs sāk problēmas risinājumu, un tas, kur viņš pabeidz šīs problēmas risinājumu, ir atkarīgs no viņa paša pārliecības un pieļāvumiem, vai, citiem vārdiem, no viņa paša pasaules uzskata.

Легендарный американский фантаст Рэй Брэдбери говорил: «Нужно всё время прыгать со скал, а крылья растить на пути вниз». Возможно, несколько опасная, но неплохая точка зрения для первооткрывателей, да и вообще для любого, кто хочет выбраться из беличьего колеса. Для того, чтобы направить своё внимание на окружающий мир и начать его исследовать, Гошио придётся изменить своё мировоззрение: ведь именно её ограниченное «аквариумное» мировоззрение как раз и создало то самое сопротивление изменениям, которое привело золоторыбку к комфортному, но ограниченному существованию – существованию, отражённому в зеркале её судьбы вместе со всеми удобствами и неудобствами, к которым она так привыкла с самого начала. Это, в конце концов, сыграло с ней злую шутку и «заточило» её внутри аквариума.

Septītais novērojums: Nepretojieties izmaiņām (Jeb "Aiz Zemes malas, aiz klints malas")

APVĒRSUM PASAULES UZSKATĀ

NAV VĒRTS PRETOTIES PĀRMAIŅĀM

jeb "Uz Pasaules malu!"

Lai arī viņš nebija uzņēmējs, Herakls, pabeidzis savus divpadsmit "piespiedu varoņdarbus", neapstājās, bet paveica vēl vienu drosmīgu lietu, un galu galā viņš tika apbalvots ar mūžīgu viesmīlību pie Olimpa dieviem. Un tas mūs noved pie astotā novērojuma.

Paskatīsimies, no kurienes ir nenoteiktība un arī bailes no neveiksmes... Mēs ar jums zinām leģendu par Orfeju un Eiridīki (bet vai tā maz bija leģenda?!) Orfejs bija ne tikai Apolona dēls, bet arī izcilākais mūziķis starp mirstīgajiem. Viņš pat izglāba astronautus un sirēnas no aizdomīga izskata bīstamiem radījumiem ar melodiskām balsīm, kuri ar savu brīnišķīgo dziedāšanu vilināja jūrniekus uz klinšainiem krastiem, proti, pretim kuģu katastrofai un bojāejai. Kad viņa mīļotā Eiridīke nomira no indīgas čūskas dzēliena, Orfejam bija neremdināmas sāpes, taču viņš nenobijās un nolaidās pakaļ mīļotajai pazemes pasaulē. Viņa balss bija tik skaista un melodiska, viņa lira tā valdzināja, ka pat pazemes dievs Aīds piekāpās: Orfejs drīkstēja savu mīļoto izvest dzīvo pasaulē, bet tikai ar vienu nosacījumu – viņam bija liegts atskatīties atpakaļ, citādi – norunai pienāks gals. Orfejs piekrita. Kad bija palikuši vien daži soļi, viņš nobijās, ka Eiridīke nav kopā ar viņu (runā, ka viņa vēl bija ēna, un viņas soļi nebija dzirdami), atskatījās un... pazaudēja viņu uz visiem laikiem. Vai tVai var saprast Orfeja Bieži vien mūsu bailes ir ēnām klātas tāpat kā Aīda ēnas.

Un tagad, turpinot mūsu analoģiju no pirmā novērojuma, pieņemsim, ka mums ir glezna, kura ir ierobežota ar C kvadrāta rāmi. Šajā kvadrātā ir izvietoti mazāka izmēra kvadrāti B un A. Pieņemsim, ka mums ir iespējams vērot tikai daļu no gleznas, kura ir ierobežota ar kvadrātu A, tai laikā, kamēr pārējā attēla daļa (ārpus kvadrāta A) mūsu vērojumam nav pieejama. Šajā gadījumā mēs nevarēsim skaidri ieraudzīt un saprast C kvadrātā attēloto gleznu, jo mums ir pieejams tikai šīs gleznas fragments, kurš ir ierobežots A kvadrāta rāmī. Neskaidri vai skaidri dvēseles dziļumos mēs jūtam, ka tā nav visa glezna, ka ir kaut kas vairāk. Protams, ja milzīgā glezna būtu Maļeviča "Melnais kvadrāts", tad visas trīs (A, B un C) būtu viena otras precīzas kopijas (izņemot mērogu), un mums nebūtu nepatikšanu. Bet, tas būtu pavisam neparasti, un pat tādā gadījumā mums nāktos nedaudz nojaust. . Mēs, protams, varam mēģināt pēc tā, kas ir attēlots A kvadrātā, nojaust to, kas ir attēlots C un B kvadrātos, be tādā gadījumā mūsu pareģojumam būs varbūtības raksturs. Mēs paši to saprotam, jūtam savu neziņu, "aklumu", nenoteiktību, un līdz ar to, protams, arī bailes... Šis faktors arī ir galvenais mūsu dzīves nenoteiktības avots – mēs esam spiesti atpazīt visu "dzīves ainu" vien pēc tā nelielā fragmenta, kuru mēs varam novērot, apzināties un saprast tieši. Un tas noved mūs pie nākamā, devītā novērojuma.

Astotais novērojums: Bailes no nezināmā (Jeb "Dzīves vai melu audekls?" Lai efektīgi darbotos aiz akvārija robežām, mūsu zelta zivtiņai vajadzēs pārvarēt bailes no nezināmā. Šo baiļu saknē vienmēr atrodas sarežģītība un nenoteiktība, jeb, citiem vārdiem, bailes – tas ir simptoms neizpratnei par savu vidi. Bailes un neziņa ir saistīti jēdzieni.

ir saistītas parādības

Pēc ekspedīcijas uz Āfriku sudraba laikmeta dzejnieks Nikojajs Gumiļovs uzrakstīja ļoti skaista srindas:
Es redzu, ka šodien ir īpaši bēdīgs tavs skats,
Un rokas it īpaši smalkas ap ceļiem tev vītas.
Paklausi: tālu, tālu pie Čada ezera
Klīst izsmalcināta žirafe.

Tagad aplūkosim vēl acīmredzamāku un mazāk traģisku piemēru. Gadījumā, kad mēs novērojam tikai kopējās gleznas daļu (aplis A), mēs varam uztvert kā veselu to, ko mēs vērojam (aplis B), un pēc tam savā iztēlē "piezīmēt detaļas" un iegūt kaut kādu pabeigtu mums zināmu priekšmetu, kurš mums šķitīs visai loģisks (aplis C). Mēģinājums saprast veselo pēc tā daļas var novest pie kļūdām. Tikai reālais varonis (žirafe) un viņa iedomātais analogs (krokodils), tik mākslinieciski uzzīmēts prātā pēc objekta (žirafes) daļas vērojumiem, - ir pilnīgi dažādas lietas.

Centieni saprast veselumu pēc tā daļas var novest pie kļūdām. Diez vai ir uzskatāmāks un bēdīgāks nesaprašanas piemērs (lai gan atkal – no kāda skatu punkta skatīties) kā Trojas zirgs. Odisejs to bija viltīgi izdomājis un nesis dieviem kā dāvanu un samierināšnās simbolu, šī "dāvana" kļuva par karagājienu ar fatālu iznākumu. Trojas iedzīvotāji ieraudzīja zirgu, bet neredzēja karotājus tā iekšpusē, un Troja krita. Viņi palaida garam vitāli svarīgu un nāvi nesošu faktoru.

Devītais novērojums: Daļa vai veselums? (jeb "Draugs, es neesmu krokodils!")

Patiešām burvīgi. Iedvesmojušies no šāda skaistuma, pielietojot to praksē, turpinot mūsu piemēru, paskatīsimies uz analoģiju ar uzņēmējdarbību. Lai mūsu skatieni rīt nebūtu skumju pilni, tālāk varam apskatīt kļūdu mērķauditorijas izvēlē, balstoties uz šo pašu piemēru. Teiksim, Uzņēmēja produkts ir uzlikas zobiem no elastīga, bet izturīga materiāla, kuras zobārstniecībā sauc par "kapēm". Uzņēmējs ir izstrādājis un saražojis gatavas standarta uzlikas, un tās sērijveidā izlaidis tirgū. Tikai tirgus nepērk. Kādēļ? Labs jautājums. Tādēļ ka, turpinot mūsu piemēru, tirgū mērķauditorija – ir žirafes, tur nav krokodilu (arī aligatoru). Bet uzņēmējs nemaz nebija redzējis nevienu žirafi, tikai vienus vienīgus krokodilus, un, attiecīgi, saražoja savu produktu, derīgu krokodila zobiem. Bet žirefei diemžēl ir nedaudz citāds žoklis, un krokodilam domātās kapes viņas žoklim slikti der. Tomēr sliktākais, kā izrādās, ir tas, ka žirafei priekšējie zobi ir tikai apakšžoklī, bet aukšžoklī to nav! Toties tur ir plakana tulzna, pie kuras žirafe ar apakšējiem zobiem piespiež zarus un no tiem noplūc savas pusdienas. Tagad ir sanācis tā, ka "liekie" zobi uz krokodila kapēm ne tikai traucē viņai plūkāt zarus, bet pat neļauj aizvērt muti. Bet žirafes nevar ilgi staigāt atvērtu muti. Visumā un kopumā žirafēm šī uzparikte pavisam nepatīk, un viņas to vairs nepērk. Nu, kaut kā tā arī tas bija. Pirmajā brīdī manam Lasītājam var šķist, ka šis piemērs ir "nu, pārāk". Es Jums piekritīšu. Bet, ja Jūs uzmanīgi paskatīsieties apkārt, esmu gandrīz pārliecināts, ka Jūs atradīsiet reālajā dzīvē daudzus piemērus ar analoģiskām kļūdām.

veselo pēc tā daļas var novest pie kļūdas

Eksistējošās akvārija robežas var "aprēķināt" ar četru brīnumainu soļu palīdzību. Pirms uzskaitīsim šos soļos, būs lietderīgi pastāstīt, kamdēļ vispār vajag noteikt savas paša "Akvārijas" robežas. Ir daudz iemeslu, bet prātā nāk viens pietiekami svarīgs: ja Jūs zināt, kur beidzas Jūsu paša "Akvārija", tad Jūs zināt arī, kurš ir draugs un kurš ir ienaidnieks, kurš ir līdzgaitnieks un kurš ir sāncensis – lai arī ne gluži sāncensis, bet vienkārši nav Jūsu komandas biedrs. Un tad ir vairāk saprotams, kam būt uzticīgam un uz ko paļauties savos lēmumos. Protams, tas nenozīmē, ka mēs gatavojamies pa īstam karot ar „Aizakvāriju" (karš ir neprāšu spēle): nē, mūs interesē visaptveroša panorāma un tāds variants, kur uzvar visi. Tomēr spēles laukuma robežu apzināšanās vienlaicīgi dod zināšanas par to, kur ir savējie, kur – svešie, kuri ir mūsu vārti, un kuri – pretinieka. Diez vai tas var kaitēt, vai ne tā? Var teikt, ka šāda izpratne ir noderīga, lai netīšām ripu neielaistu savos vārtos vai nenogrieztu ceļu savam biedram – šāda kļūda, diemžēl dzīvē tiek pieļauta pārāk bieži.

Un pēdējais, desmitais novērojums, tieši palīdzēs mūsu simpātiskajai zivtiņai Gošio iemācīties noteikt akvārija optimālos izmērus un galvenos principus, pēc kuriem ir iekārtots viss viņas apkārtnē. Pāriesim pie šī novērojuma.

Nu, ko, es izstāstīju priekš kam, bet tagad parunāsim par to, kā notiek šādi aprēķini. Pirmajā solī zivtiņai ir jānosaka tās problēmas, kuras priekš viņas tagadējās darbības ir cienījami pētījumu objekti.

Otrais solis – noteikt atbilstosus šo problēmu pētījumu paņēmienus

Trešajā solī ir nepieciešams noteikt paskaidrojumu komplektu, kuri ir pieņemami pašai zelta zivtiņai, par to, kādēļ šīs problēmas eksistē (kas ir interesanti – jebkurš skaidrojums nomierinās zivtiņu tādā vai citādā mērā, bet vien pareizs skaidrojums pa īstam palīdzēs).

Ceturtajā solī nepieciešams atrast piemērotas metodes izvēlēto problēmu risinājumam.

No šī novērojma izriet, ka diviem dažādiem „akvārijiem" būtu visai atšķirīgi problēmu formulējumi, dažādi pētīšanas paņēmieni, nevienādi šo problēmu paskaidrojumi un unikāli risinājumi. Tādējādi, kopīgo un atšķirīgo diviem vai vairākiem „akvārijiem" noteiktu tieši šie četri galvenie faktori.

Esošā akvārija robežas var aprēķināt ar četru brīnumainu soļu palīdzību. Pirmajā solī zivtiņai ir jānosaka tās problēmas, kuras priekš viņas tagadējās darbības ir cienījami pētījumu objekti. Otrais solis – noteikt atbilstosus šo problēmu pētījumu paņēmienus. Trešajā solī ir nepieciešams noteikt paskaidrojumu komplektu, kuri ir pieņemami pašai zelta zivtiņai, par to, kādēļ šīs problēmas eksistē (kas ir interesanti – jebkurš skaidrojums nomierinās zivtiņu tādā vai citādā mērā, bet vien pareizs skaidrojums pa īstam palīdzēs). Ceturtajā solī nepieciešams atrast piemērotas metodes izvēlēto problēmu risinājumam. No šī novērojma izriet, ka diviem dažādiem „akvārijiem" būtu visai atšķirīgi problēmu formulējumi, dažādi pētīšanas paņēmieni, nevienādi šo problēmu paskaidrojumi un unikāli risinājumi. Tādējādi, kopīgo un atšķirīgo diviem vai vairākiem „akvārijiem" noteiktu tieši šie četri galvenie faktori. Te arī ir paslēpts vienkāršs veiksmes noslēpums... Un par šo brīnumaino noslēpumu es Jums, mans godātais Lasītāj, sīkāk pastāstīšu atsevišķā stāstā.

Ja mēs neprotam salīdzināt un atšķirt, kā tad mēs varēsim izgaismot, piemēram, to, kādēļ viena zivtiņa izdzīvo, kamēr citas zivtiņas tai pat laikā blakus akvārijos iet bojā? Tieši tādēļ spējas atšķirt arī ir mākslas, uzņēmējdarbības mākslas un pat pašas dzīves mākslas „Svētais Grāls".

Atēna ir grieķu gudrības, amatniecības un kara stratēģijas dieviete. Viņa ir arī daudzu varoņu aizbildne, ir palīdzējusi Persijam, Odisejam, Ahillejam... Afrodīte – skaistuma, mīlestības, kaisles un dzimtas turpinājuma dieviete. Abas dievietes ir ļoti skaistas, bet tām ir ne mazums atšķirību. Padomājiet, kas notiktu, ja kāds viņas sajauktu? Ja Pariss tad, kad vērtēja dieviešu skaistuma konkursu, būtu atdevis ābolu Atēnai, cerot kā balvu saņemt Skaisto Helēnu, tad visdrīzāk ābols, kuru Pariss pasniedza uzvarētājai, tiktu izdaudzināts kā muļķības nevis nesaskaņu ābols. Vai arī iedomājieties, ka tad, kad Persejs medīja Gorgonas Medūzas galvu, viņš lūgtu palīdzību nevis Atēnai, bet Afrodītei. Labāk pat nedomāt par to, pie kā novestu dievietes mīlas balzāmi un burvestības. Iespējams, Persejam nebūtu bērnu, bet, ja būtu, tad Elektriona, Hērakla vectēva vietā pasaulē būtu nācis kāds pavisam cits. Un beidzot, ja skulptors Pigmalions, kad iemīlējās paša radītajā ziloņkaula skulptūrā, būtu lūdzis palīdzību Atēnai nevis Afrodītei, kas zina, varbūt skulptūra būtu atdzīvojusies, kā tas notika, bet būtu pārvērtusies par mežonīgu amazoni... Visa būtība ir tajā, ka nav vērs sajaukt Atēnu ar Afrodīti, un kas ir svarīgi mūsu stāstam: māka atšķirt principā ir ļoti vērtīga iemaņa, vai Jūs tā nedomājat? Ja mēs neprotam salīdzināt un atšķirt, kā tad mēs varēsim izgaismot, piemēram, to, kādēļ viena zivtiņa izdzīvo, kamēr citas zivtiņas tai pat laikā blakus akvārijos iet bojā? Tieši tādēļ spējas atšķirt arī ir mākslas, uzņēmējdarbības mākslas un pat pašas dzīves mākslas „Svētais Grāls".

Šo novērojumu var patiešām uzskatīt parpēdējo, pavisam neplānotu un kā dāvinājumu. Reālajā dzīvē salīdzināšanas spējas nav atdalāmas no spējām novērot. Tieši šīs spējas – spējas salīdzināt – ir jebkuras cilvēka apzinātas darbības stūrakmens (es pat teiktu, ka kopumā – cilvēka saprātīguma stūrakmens). Jūs man piekritīsiet, ka, ja cilvēks sāk jaukt galdu ar krēslu, zobu birsti ar zobu pastu, taksometru ar policijas mašīnu, Hermesu ar Herkulesu, Volandu ar Voldemortu, pasaku ar asaku, tad galu galā tas ne pie kā laba nenovedīs.

Novērojums dāvanā: Mācieties atšķirt (Jeb "Nejauciet taksistu ar policistu")

SPĒJAS SALĪDZINĀT UN ATŠĶIRT

MĀCIETIES ATŠĶIRT

Atēna un Afrodīte

Vai viņas var sajaukt?

AKVĀRIJUS IR VĒRTĪGI PĒTIT

pa daļām un mijiedarbībā